Biežāk uzdotie jautājumi

Drukāt
Par komercuzskaites mēraparātu un mezglu

Komercuzskaites mēraparāts (ūdens vai notekūdeņu uzskaites mēraparāts) ir ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēja īpašumā esošs ūdens daudzuma vai notekūdeņu daudzuma skaitītājs, kas uzstādīts komercuzskaites mēraparāta mezglā un tiek izmantots norēķinu veikšanai par sniegtajiem ūdenssaimniecības pakalpojumiem ( Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma 1.panta 6.punkts).

Komercuzskaites mēraparātu par saviem līdzekļiem uzstāda un noplombē ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs, izmaksas atgūstot caur tarifiem. Pakalpojumu sniedzējs nodrošina esošā komercuzskaites mēraparāta verificēšanu vai nomaiņu, tiklīdz beidzies iepriekš uzstādītās komercuzskaites mērierīces verificēšanas periods. Arī ar šiem darbiem saistītās izmaksas ir jāatgūst caur tarifiem.

Daudzdzīvokļu dzīvojamo māju gadījumā komercuzskaites mēraparāts ir ūdens uzskaites mēraparāts, kurš uzskaita kopējo mājai piegādāto ūdens apjomu. Dzīvokļos uzstādītos aukstā un siltā ūdens skaitītājus par saviem līdzekļiem uzstāda un noplombē ūdenssaimniecības pakalpojuma lietotājs (dzīvokļa īpašnieks).

Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums noteic, ka komercuzskaites mēraparāta mezgls ir ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotāja īpašumā vai valdījumā esoša ūdenssaimniecības sistēmas daļa (cauruļvadu, noslēgarmatūras un citu veidgabalu sistēma), kas paredzēta komercuzskaites mēraparāta uzstādīšanai un izbūvēta piederības robežā (piemēram, siltinātā ūdensapgādes sistēmas skatakā) vai – normatīvajos aktos noteiktos gadījumos – ārpus piederības robežas (piemēram, siltinātā skatakā, pagrabā, apkurinātā saimniecības telpā u. tml.).

Jauna komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūve ir jānodrošina gan pilnīgi jauniem, gan esošajiem pakalpojumu lietotājiem (kuri norēķinās ar pakalpojumu sniedzēju saskaņā ar ūdens patēriņa normām), kuriem nav ne komercuzskaites mēraparāta mezgla, ne arī paša komercuzskaites mēraparāta.

Regulators vērš uzmanību, ka pakalpojumu lietotāju jau izbūvēto komercuzskaites mēraparātu mezglu atrašanās vieta nav jāmaina arī tad, ja mainījies pakalpojumu lietotājs vai pārtraukts vai izbeigts pakalpojuma līgums.

Komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūves izmaksas ir jāsedz pakalpojumu lietotājam - gan gadījumos, kad izbūvi ir nodrošinājis pats lietotājs, gan arī tad, kad to ir paveicis pakalpojumu sniedzējs. Prasības attiecībā uz komercuzskaites mēraparāta mezgla atrašanās vietu un gadījumus, kad pieļaujama komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūve ārpus piederības robežas, nosaka Ministru kabineta 2016.gada 22.marta noteikumi Nr.174 "Noteikumi par sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanu un lietošanu". Prasības komercuzskaites mēraparāta mezgla tehniskajam izpildījumam nosaka pakalpojumu sniedzējs tehniskajos noetikumos, kuri izdoti pēc lietotāja pieprasījuma.

Par rēķiniem

Rēķinu apkalpošanas izmaksas tiešo maksājumu gadījumā nav iekļautas ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifos, jo rēķinu izrakstīšana katram dzīvokļa īpašniekam atbilstoši Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma tiesiskajam regulējumam ir vērtējama kā dzīvojamo māju pārvaldīšanas jomā veiktas darbības. Par šo rēķinu apkalpošanu pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs aprēķināt papildu maksu.

Ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifos tiek iekļautas tikai ar sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanu līdz sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas robežai saistītās izmaksas.

Ūdensapgādē sabiedrisko pakalpojumu sniegšanas (piederības) robeža ir robeža starp ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēja īpašumā, valdījumā vai turējumā esošajām centralizētajām ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām un ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotāja īpašumā (dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā) vai valdījumā esošajām ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām.

Ja daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas īpašnieki ir izvēlējušies norēķināties ar pilnvarotās personas (piemēram, daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas pārvaldnieka) starpniecību, tad ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs izraksta vienu rēķinu par dzīvojamai mājai sniegto ūdenssaimniecības pakalpojumu apjomu atbilstoši komercuzskaites mēraparāta rādījumiem, kas uzskaita mājai kopējā piegādātā ūdens apjomu, un atbilstoši apstiprinātajam tarifam. Minētā rēķina izmaksas ir iekļautas ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēja tarifos.

Ja komersants izsniedz rēķinu katram dzīvokļa īpašniekam un katrs dzīvokļa īpašnieks veic norēķinus ar sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju (tostarp par ūdens patēriņa starpību starp komercuzskaites mēraparāta rādījumiem un individuālo dzīvokļu ūdens uzskaites mēraparātu rādījumiem), tad minētais maksājumu veids atbilst Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumā noteiktajam tiešo maksājumu veidam. Dzīvojamās mājas īpašniekiem (dzīvokļu īpašniekiem), kuri izvēlējušies patstāvīgi norēķināties ar attiecīgo pakalpojumu sniedzēju, jāsedz šo rēķinu apkalpošanas izmaksas (minētais izriet no Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.³panta pirmās daļas, 17.4panta pirmās daļas un Pārejas noteikumu 15., 17., 19., 23., 25.punkta).

Regulatora apstiprinātie ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifi piemērojami norēķinos starp sabiedrisko pakalpojumu sniedzēju un sabiedrisko pakalpojumu lietotāju. Līdz ar to viena no Regulatora funkcijām ir uzraudzīt, lai sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs nodrošinātu lietotājiem ūdenssaimniecības pakalpojumus, piemērojot Regulatora noteiktos, spēkā esošos ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifus.

Par pakalpojuma sniedzēju

Vienā administratīvajā teritorijā var būt vairāki ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēji. Par ūdenssaimniecības pakalpojumu nodrošināšanu savā administratīvajā teritorijā atbild pašvaldība atbilstoši likumam Par pašvaldībām. Pašvaldība, noslēdzot līgumu, deleģē sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam sniegt ūdenssaimniecības pakalpojumus konkrētā teritorijā. Lai saņemtu ūdenssaimniecības pakalpojumus, sabiedrisko pakalpojumu lietotājam jānoslēdz līgums ar dzīvojamo māju apsaimniekotāju (daudzdzīvokļu mājā) vai tieši ar pakalpojumu sniedzēju (privātmājā). Slēdzot līgumus, jāņem vērā pašvaldības izdotie saistošie noteikumi, kuri nosaka savstarpējās attiecības starp ūdensapgādes un kanalizācijas pakalpojumu sniedzējiem un pakalpojumu lietotājiem noteiktā administratīvajā teritorijā. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzēji patstāvīgi slēdz līgumus ar pakalpojumu lietotājiem.

Ja ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēja sniegtais ūdensapgādes (ūdens ieguve un sagatavošana; ūdens piegāde) pakalpojuma apjoms vai kanalizācijas (notekūdeņu savākšana un novadīšana; notekūdeņu attīrīšana) pakalpojuma apjoms, vismaz vienā no minētajiem četriem sabiedriskā pakalpojuma veidiem pārsniedz 100 000 m³ gadā, tad ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējam ir jābūt reģistrētam ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēju reģistrā. Regulators veido reģistru un nodrošina tā publisku pieejamību. Ūdenssaimniecības nozares komersanti, kuru sniegto sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu apjoms nevienā no minētajiem sabiedriskā pakalpojuma veidiem nepārsniedz 100 000 m³ gadā, netiek regulēti.

Par pakalpojuma lietotāju

Ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotājs ir nekustamā īpašuma īpašnieks (dzīvokļu īpašumu mājā — visi dzīvokļu īpašnieki) vai valdītājs, kurš saņem noteikta veida ūdenssaimniecības pakalpojumus, pamatojoties uz noslēgtu pakalpojuma līgumu. Saskaņā ar Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likumu dzīvokļu īpašumu mājā dzīvokļu īpašnieki, pamatojoties uz likumā noteiktajā kārtībā pieņemtu īpašnieku lēmumu, pilnvaro vienu personu (kas var būt arī pārvaldnieks), sabiedriskā ūdenssaimniecības pakalpojuma līguma noslēgšanai un pilnvarotā persona slēdz pakalpojuma līgumu visu dzīvojamās mājas dzīvokļu īpašnieku vārdā (Dzīvojamo māju pārvaldīšanas likuma 17.² panta otrā daļa).

Par pakalpojuma līgumu

Atbilstoši Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma 8.pantam sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotājiem sniedz saskaņā ar sabiedriskā ūdenssaimniecības pakalpojuma līgumu, kas noslēgts starp ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēju un ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotāju par noteikta veida ūdenssaimniecības pakalpojuma saņemšanu. Ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšana un lietošana bez sabiedriskā ūdenssaimniecības pakalpojuma līguma noslēgšanas ir aizliegta.

Līdzējiem līguma noteikumus ir jāspēj savstarpēji saskaņot tiesiski argumentētas un brīvas vienošanās ceļā. Tomēr, ja starp pakalpojuma sniedzēju un patērētāju rodas strīds par to, vai noslēgtajā pakalpojuma līgumā ietvertie noteikumi ir taisnīgi, jebkurai no līgumslēdzējām pusēm ir tiesības vērsties tiesā, Regulatorā, bet patērētājs ir tiesīgs vērsties arī Patērētāju tiesību aizsardzības centrā. Normatīvie akti nosaka gan sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja, gan sabiedrisko pakalpojumu lietotāja pienākumus. Piemēram, lai tiktu noslēgts līgums par sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu, sabiedrisko pakalpojumu lietotājam ir pienākums iesniegt pakalpojumu sniedzējam visus līguma noslēgšanai nepieciešamos dokumentus. Savukārt sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam ir tiesības lūgt pilnvarotai personai iesniegt dokumentus, kas saistīti ar pilnvarojuma tiesiskuma pārbaudi.

Regulatora kompetencē ir uzraudzīt pakalpojuma līguma nosacījumus tiktāl, cik to nosaka likums Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem, Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums un citi ūdenssaimniecības nozares speciālie normatīvie akti. Regulators ir tiesīgs pārbaudīt, piemēram, vai ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs piemēro Regulatora apstiprināto ūdenssaimniecības pakalpojumu tarifu, vai ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs ir tiesiski pārtraucis sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanu, vai līgumā tehniskie kritēriji, tostarp komercuzskaites mēraparāta mezgla izbūves nosacījumi, atbilst nozares normatīvajos aktos noteiktajam.

Par kvalitāti

Sabiedrisko pakalpojumu sniedzējam atbilstoši normatīvajos aktos noteiktajam pastāvīgi jāizstrādā monitoringa (pārbaudes) programmu un vairākas reizes gadā ir jāveic dzeramā ūdens kvalitātes pārbaude. Sabiedrisko pakalpojumu sniedzējs informē Veselības inspekciju par kārtējā monitoringa rezultātiem. Ja dzeramais ūdens attiecīgajā ģeogrāfiskajā teritorijā neatbilst dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma un kvalitātes prasībām, bet nerada draudus patērētāju veselībai un minēto neatbilstību nevar novērst 30 dienu laikā, kā arī citā veidā nav iespējams nodrošināt dzeramā ūdens piegādi, Veselības inspekcija var noteikt ūdenim pazeminātas nekaitīguma vai kvalitātes prasības (īpašas normas) uz laiku, kas nav ilgāks par trim gadiem. Atkarībā no vietas, kur konstatēta ūdens kvalitātes neatbilstība, korektīvos pasākumus veic:

  • ūdens piegādātājs – sabiedriskā pakalpojuma sniedzējs, kura īpašumā ir ūdensapgādes infrastruktūra un kurš nodrošina apdzīvotas vietas ar dzeramo ūdeni. Ūdens piegādātājs ir atbildīgs par ūdens kvalitāti  līdz ūdens uzskaites mezglam (ieskaitot), kas izveidots uz ievada ēkā vai ēku grupā atbilstoši normatīvajiem aktiem (būvnormatīviem) par ēku iekšējo ūdensvadu un kanalizāciju;
  • ūdensvada īpašnieks, valdītājs vai komersants – pakalpojuma saņēmējs, kura īpašumā ir ēkas iekšējais ūdensvads, kas nodrošina ūdens piegādi no sabiedriskā pakalpojuma sniedzēja infrastruktūras līdz patērētāja dzeramā ūdens krāniem.
Tarifi

Dažādās apdzīvotajās vietās tarifi atšķiras, un šīs atšķirības nosaka pakalpojumu sniegšanas nosacījumi:

  • pieslēgumu blīvums un patērētais apjoms - aptuveni 80 % no ūdenssaimniecības pakalpojumu izmaksās ir pastāvīgas (atkarībā no patēriņa apjoma mainās elektroenerģijas izmaksas un dabas resursu nodoklis), tādēļ lietotāju blīvumam un patērētajam pakalpojumu apjomam ir būtiska ietekme uz viena kubikmetra izmaksām;
  • ģeogrāfiskais izvietojums (reljefs, hidroģeoloģiskie un ģeotehniskie apstākļi) - var būtiski ietekmēt elektroenerģijas patēriņu, līdz ar to arī elektroenerģijas izmaksas spiediena nodrošināšanai ūdensapgādes sistēmā un notekūdeņu pārsūknēšanai, kā arī elektroenerģijas izmaksas ūdens ieguvei;
  • nošķirto sistēmu skaits, lielums (iekārtu skaits, inženiertīklu garums) un attālums starp tām - ietekmē personāla izmaksas, iekārtu apkopju, materiālu, transporta un citas sistēmu uzturēšanas izmaksas;
  • iegūtā ūdens kvalitāte - no tās atkarīga kvalitātes un nekaitīguma prasībām atbilstoša dzeramā ūdens sagatavošanai nepieciešamā tehnoloģija, kas ietekmē elektroenerģijas un materiālu izmaksas, kā arī iekārtu uzturēšanas darbu izmaksas;
  • novadīto notekūdeņu kvalitāte - ienākošo notekūdeņu piesārņotības pakāpe ietekmē elektrības, materiālu izmaksas, bieži vien ar DRN apmēru un arī personāla izmaksas;
  • noteiktās prasības notekūdeņu attīrīšanas pakāpei - to nosaka Ministru kabineta noteikumi un no tā atkarīgs, vai pietiek ar mehānisko attīrīšanu, vai arī ir jāveic otrējā (bioloģiskā) attīrīšana vai arī intensīvāka trešējā attīrīšana, kas ietekmē gan iekārtu tehnisko risinājumu, gan ekspluatācijas izmaksas;
  • veikto investīciju apjoms - no tā atkarīgs pamatlīdzekļu nolietojums, kredītu maksājumi, iekārtu un būvju apkalpošanas izmaksas, avāriju biežums, materiālu izmaksas.

     

Dažādi

Pašvaldības noteiktās maksas par ūdenssaimniecības pakalpojumiem nav jāsaskaņo ar Regulatoru. Regulators regulē un nosaka tarifus tikai tiem komersantiem, kuru sniegto ūdensapgādes pakalpojumu (ūdens ieguve un sagatavošana; ūdens piegāde) un kanalizācijas pakalpojumu (notekūdeņu savākšana un novadīšana; notekūdeņu attīrīšana) apjoms vismaz vienā no minētajiem četriem sabiedriskā pakalpojuma veidiem pārsniedz 100 000 m³ gadā. Pārējo ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēju uzraudzība un maksas par ūdenssaimniecības pakalpojumiem noteikšana ir pašvaldības pārziņā, neatkarīgi no tā vai pakalpojumu sniedzējs ir komersants, pašvaldības aģentūra vai pašvaldības struktūrvienība. Pašvaldības ir atbildīgas par ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanas organizēšanu savā administratīvajā teritorijā. Pienākums organizēt ūdenssaimniecības pakalpojumus nozīmē, ka pašvaldībai ir jānodrošina iedzīvotājiem iespēja saņemt ūdenssaimniecības pakalpojumus. Tas, vai pašvaldība minētos pakalpojumus sniedz pati (tostarp ar pašvaldības aģentūras vai pašvaldības struktūrvienības – dzīvokļu un komunālās saimniecības nodaļas starpniecību) vai pilnvaro komersantu sniegt pakalpojumus, ir pašvaldības izvēle. Saskaņā ar likuma Par pašvaldībām 5.panta piekto daļu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijai ir pienākums un tiesības pārraudzīt pašvaldību darbību šā likuma ietvaros. Līdz ar to, ar jautājumiem par konkrēto pašvaldības noteikto maksu aprēķinu un izmaksu pamatojumu ir jāvēršas pie pašvaldības vai pie Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas.

Piederības robeža ir robeža starp ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzēja īpašumā, valdījumā vai turējumā esošajām centralizētajām ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām un ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotāja īpašumā (dzīvokļu īpašnieku kopīpašumā) vai valdījumā esošajām ūdensapgādes un kanalizācijas sistēmām.

Piederības robežas noteikšanu nosaka Ūdenssaimniecības pakalpojumu likums un precizē vietējās pašvaldības saistošie noteikumi ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanas jomā.

Sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs atbild un nodrošina centralizētās ūdensapgādes sistēmas vai centralizētās kanalizācijas sistēmas tehnisko stāvokli, ekspluatē un remontē ūdenssaimniecības sistēmas par saviem līdzekļiem līdz piederības robežai, lai sniegtu ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotājiem nepārtrauktus sabiedriskos ūdenssaimniecības pakalpojumus (Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma 9.panta pirmās daļas 1.punkts).

Savukārt sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotājs ir atbildīgs par tā īpašumā vai valdījumā esošās ūdensapgādes vai kanalizācijas sistēmas ekspluatāciju aiz piederības robežas, par saviem līdzekļiem veic attiecīgo ūdensapgādes vai kanalizācijas sistēmas (izņemot komercuzskaites mēraparātu) uzturēšanu un likvidē noplūdes sistēmā, lai nepieļautu ūdens ieplūdi ēkā, un nekavējoties ziņo pakalpojuma sniedzējam par avārijām vai bojājumiem centralizētajā ūdensapgādes vai kanalizācijas sistēmā, ja šīs sistēmas atrodas pakalpojuma lietotāja nekustamā īpašuma robežās (Ministru kabineta 2016.gada 22.marta noteikumu Nr.174 “Noteikumi par sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniegšanu un lietošanu” 9.1. un 9.2.apakšpunkts).

Daļā gadījumu komercuzskaites mēraparāta mezgls, kurā ir izvietots komercuzskaites mēraparāts, atrodas uz piederības robežas, bet daļā gadījumu komercuzskaites mēraparāta mezgls atrodas aiz piederības robežas (lietotāja pusē). Otrajā gadījumā ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs arī ir atbildīgs par ūdensapgādes sistēmu uzturēšanu līdz piederības robežai un par komercuzskaites mēraparāta uzstādīšanu, plombēšanu, verifikāciju un nomaiņu. Šajā gadījumā pakalpojumu lietotājam ir jānodrošina pakalpojumu sniedzēja netraucēta piekļuve komercuzskaites mēraparātam.

Ja sabiedrisko ūdenssaimniecības pakalpojumu sniedzējs un ūdenssaimniecības pakalpojumu lietotājs ir vienojušies par citādu atbildības sadalījumu, tad ar to saistītie pakalpojumi nav uzskatāmi par sabiedriskajiem ūdenssaimniecības pakalpojumiem (Ūdenssaimniecības pakalpojumu likuma 8.panta trešā daļa).